priekšvārds

Jūsu uzmanībai piedāvāju divdesmit īsdzejojumus par jums, mani un mums visiem kopā sociālo tīmekļu varā. Ar ironiju par sevi, tevi un mani. Varat sūtīt virtuālus ziedu klēpjus vai mest ar virtuāliem tomātiem.

ievads. par mani.

Es esmu izcils interneta produkts- paklausīgs virtuālais bērns. Piebāžu virtuālus albumus ar foto un video, saceru profilu, blogus un sevi. Lasu nievājošus komentārus un reaģēju emocionāli, reizēm pat atbildu. Smejos par klātesošās izdomātās dzīves neprātu, bet pati esmu aktīvs tās darbonis. Ironizēju, bet saprotu, ka esmu daļa no šīs mazās, neīstās pasaules. Vai internets reizēm nav vieta, kur mēs esam tie, par ko vēlamies būt? Man tā gadās. Es vēlētos būt drosmīgāka dzīvē. Es vēlētos vairāk laika pavadīt pļavās, laukos un ezera krastmalās, skaitīt ziedlapiņas un ticēt sev un citiem cilvēkiem daudz lielākā mērā. Es vēlētos būt dzīvāka, īstāka, reālāka - tā, kas es esmu patiesībā, tā, kas es biju bērnībā. Ar savu redzējumu, saviem sapņiem, kuriem noticu, un bez bailēm. Bet te nāk klajā visaptverošais interneta šūpulis un ieaijā mani ar savu saldo, mānīgo dzismiņu - nāc iekšā, mazais, kopā ar mani tu vari būt kaut kas vairāk nekā esi, kopā ar mani tu beidzot vari būt tu pats. Šis pašapmāns ir tik skaists, ka es aizmirstu par īstās pasaules burvību un briesmīgumu.
Ko tagad? Tagad es gaidu modinātājpulksteņa zvanu.

dzīvē un ārpus tās

Varbūt rītausmā teikšu frāzes
Kuras šodien rakstu savā blogā
Bet dienā zem kājām nejūtu bāzi
Ja nu vienīgi kādā miglainā krogā

Varbūt rītausmā es nodeklamēšu
To, ko saceru profilam
Bet dzīvē to sakot nodrebēšu
Un šķitīšu komiski nopietna

Varbūt rītausmā stāstīšu joku
Ko šodien čivināju twitterī
Takš’ neizdarīšu es ne velna
Kā krieviski saka-Kak ne kruti

***

Ar svešu, talantīgu cilvēku radītu mūziku un liriku
Es izsaku
Savas apģērbtās skumjas un jūtas
Kā dārgakmeņus no sen noslīkušā kuģa
Izceļu citiem gaismā

Vārdu un skaņu jūklis
Pameklēšu caur „gūgli”
Dziesmas vārdus
Un ierakstīšu twitterī kādu
Spilgtāko cittātu

Tagad visi redzēs
Manas vātis
Slāpes un sabojājušos sirds aparātu
Tuvplānā

Iemetīšu vēl savā blogā
Skatītājiem kā atvērtā logā
Uz dvēseles istabu
Lai mani taču vienreiz atpogā

zvērests

No agra rīta līdz vakaram vēlam
No tumša vakara līdz gaišam rītam
Par sociālajiem tīkliem mēs mūžīgi stāvam
Par sociālajiem tīkliem mēs mūžīgi krītam

Citādāk nevar būt
Zvērestu esam devuši
Priekos un bēdās kopā būt
Bagātībā un nabadzībā

I nolicies gultā ar plaušu karsoni
Tu neaizmirsti savu kantaino biedru
Ar viņu tu sauļojies vasarā
Ar viņu tu pārdzīvo ziemu

Jo nav itin nekā svarīgāka
Nav itin nekā garīgāka
Ir tikai viens elks- internet.com

seriālu princis

„Neskumstiet, esiet vienmēr jautri!”
Maza meitene aiz milzu monitora raksta kautri
Savalkātā jakā un
Vietējā tirgū nopirktās
Platās džinsenēs
Pieguļošām tai pārāk omulīgas formas
Bet cer, ka līdz vasarai notievēs,
Ietilpstot jaunās biksēs un „pasaules normās”

Profilā ielikta bilde ar nedrošu smaidu
Caur nokačātu jauniešu seriālu
Viņa kādu gaida
Kurš izkāps no ekrāna
Un aizvedīs uz Ņujorku vai vismaz Monreālu

Ekrāns bombardē ar cukura pilīm un prinčiem
Vienā laidā
Bet meitene „nepadodas”,
Viņa vēl kādu gaida

fotoaparāts

Šodien man ir patiesi labs prāts
Man taču jauns fotoaparāts
Tūliņ nofočēšos un tad tīklos iekšā
Lai mans meistarstiķis citu priekšā

Nobildēšu savu mazo kaķēnu
Un, bez šaubām, savu jauno apģērbu
Vēl es nobildēšu Rīgas jauno tiltu
Savas pirmās pankūkas no kviešu miltiem

Savu pirmo jaunā macīb' gada dienu
Drauga laukos to, kā tēloju, ka pļauju sienu
Modes butikā pirktā apģērbā
Da jebkā, kā gribēs, kā tauta paģēr- lūk, tā!