Es esmu izcils interneta produkts- paklausīgs virtuālais bērns. Piebāžu virtuālus albumus ar foto un video, saceru profilu, blogus un sevi. Lasu nievājošus komentārus un reaģēju emocionāli, reizēm pat atbildu. Smejos par klātesošās izdomātās dzīves neprātu, bet pati esmu aktīvs tās darbonis. Ironizēju, bet saprotu, ka esmu daļa no šīs mazās, neīstās pasaules. Vai internets reizēm nav vieta, kur mēs esam tie, par ko vēlamies būt? Man tā gadās. Es vēlētos būt drosmīgāka dzīvē. Es vēlētos vairāk laika pavadīt pļavās, laukos un ezera krastmalās, skaitīt ziedlapiņas un ticēt sev un citiem cilvēkiem daudz lielākā mērā. Es vēlētos būt dzīvāka, īstāka, reālāka - tā, kas es esmu patiesībā, tā, kas es biju bērnībā. Ar savu redzējumu, saviem sapņiem, kuriem noticu, un bez bailēm. Bet te nāk klajā visaptverošais interneta šūpulis un ieaijā mani ar savu saldo, mānīgo dzismiņu - nāc iekšā, mazais, kopā ar mani tu vari būt kaut kas vairāk nekā esi, kopā ar mani tu beidzot vari būt tu pats. Šis pašapmāns ir tik skaists, ka es aizmirstu par īstās pasaules burvību un briesmīgumu.
Ko tagad? Tagad es gaidu modinātājpulksteņa zvanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru